“Strādāju ar bērniem ar dažādām diagnozēm, taču mērķis ir viens – palīdzēt tiem augt gan personiski, gan akadēmiski,” skaidro speciālā pedagoģe Ieviņa Vanaga. Viņa norāda, ka speciālā pedagoga darbs ir izaicinājumu pilns, taču jau gandrīz trīs desmitgades ilgajā karjerā viņa ir sapratusi, ka nav patiesi priecīgākas sajūtas par palīdzēšanu tiem, kam tas ir nepieciešams. Vai tā būtu tik ikdienišķa lieta kā gājiens uz veikalu, vai tādu priekšmetu kā matemātikas un latviešu valodas apgūšana skolā.
“Speciālais pedagogs palīdz bērniem apgūt to, kas tiem nepieciešams – vai tas ir kas akadēmisks, vai saistīts ar kādu citu ikdienas prasmi, piemēram, sīko motoriku vai komunikāciju,” skaidro speciālā pedagoģe Ieviņa Vanaga. Tāpat, viņa norāda, ka atkarībā no bērnam jau piemītošajām prasmēm, vecuma un attīstības līmeņa, var mācīt arī daudz ko citu, piemēram, tādas lietas, kā slaucīt vai uzkopt telpu, gatavot vienkāršus ēdienus, pat iet uz veikalu un tā tālāk. Kopskatā, speciālais pedagogs ir persona, kas var palīdzēt bērnam apgūt lietas, kuras kādam var šķist pašsaprotamas, taču bērniem ar autiskā spektra traucējumiem var sagādāt ievērojamas grūtības.
“Piemēram, ja bērns jau ir pusaudža vecumā, tad nav tik liels uzsvars uz akadēmiskajām prasmēm, kā citu ikdienas pašaprūpes vajadzību apgūšanas,” atklāj I. Vanaga. Attiecīgi speciālā pedagoga darbs ir ļoti atkarīgs no bērna vecuma un prasmēm – jo vecāks un prasmīgāks ir bērns, jo sarežģītākas lietas var mācīt. Protams, bērni ir dažādi. Ja ir bērns ar smagākiem garīgās veselības traucējumiem vai ierobežotām intelektuālās kapacitātes spējām, tad speciālais pedagogs tam attiecīgi pielāgojas.
I.Vanaga stāsta, ka viņa pamatā ar bērniem darbojas individuāli. “Strādāju šeit, centrā “Solis Augšup”, un arī skolā par speciālo pedagogu, kur palīdzu bērniem ar akadēmiskajām lietām,” bilst Vanaga. Skolā ierasti pie speciālā pedagoga iesaka vērsties klases audzinātāja, kura novēro, ka skolēnam, iespējams, ir problēmas ar vielas apguvi. Tad talkā nāk speciālais pedagogs, kurš palīdz apgūt nepieciešamo, darbojoties ar bērnu individuāli.
Arī centrā „Solis augšup” viņa ar bērniem strādā individuāli. “Nav noteikta profila, kad varētu būt jāmeklē speciālais pedagogs – ja vecākam šķiet, ka bērnam ir grūtības apgūt kaut ko, tad var vērsties pēc palīdzības pie speciālā pedagoga,” atklāj Vanaga. Darbojoties centrā „Solis augšup”, viņa pārsvarā sastopas ar vecākiem, kuri paši meklē speciālo pedagogu un kuri jau zina, ko vēlas, lai bērns apgūst, vai kādas problēmas bērnam ir. Līdz ar to ne tikai bērniem ar autismu var būt lietderīgi apmeklēt speciālo pedagogu.
Par prasmēm, kuras bērnam nepieciešams apgūst, Vanaga spriež dažādi. Pirmkārt, viņa ņem vērā vecāku ierosinājumus. “Piemēram, atnāk vecāki un saka, ka grib, lai bērns iemācās lasīt un rakstīt, es norādu, ka to noteikti mācīsimies, taču tas nenozīmē, ka nodarbībās apgūsim tikai šīs konkrētās prasmes,” klāsta I.Vanaga. Tāpat viņa norāda, ka pati veic bērna intelektuālo un kopējo spēju izvērtējumu.
“Pārbaudu, vai viņš pazīst burtus, prot lasīt, rakstīt, vai prot izmantot rakstāmrīkus, kā viņš krāso, kā runā, vai viņš saprot manus jautājumus un spēj izpildīt manus norādījumus un vai viņam piemīt citas vecumam atbilstošas prasmes,” atklāj pedagoģe. Tad, vadoties no novērojumiem, kā arī vecāku vēlmēm, viņa attiecīgi sastāda nodarbību plānu – kā strādās ar bērnu un kādas prasmes attīstīs. Laika ziņā ir ļoti grūti noteikt, cik daudz nodarbību bērnam varētu būt nepieciešams, jo katrs gadījums jāvērtē individuāli. “Tas atkarīgs no bērna attīstības līmeņa un spējām, kā arī vai un kādi veselības traucējumi viņam ir,” atklāj pedagoģe.
“Tā nav masāža, kur atnāc desmit reizes un vari vairs nenākt,” ironizē Vanaga. Viņa pauž, ka praksē ir ļoti dažādi gadījumi, pat bērni, kas pie viņas nodarbības apmeklē vairākus gadus pēc kārtas. Jo vairāk bērni darbosies kopā ar speciālo pedagogu, jo lielāka iespēja, ka apgūtās prasmes izdosies nostiprināt, lai bērns spētu tās pielietot attiecīgajās dzīves situācijās.
Par nodarbību gaitu viņa stāsta, ka tas lielā mērā atkarīgs no bērna vecuma un attīstības. “Ja atnāk bērns vecumā starp trīs un pieciem gadiem, tad vairāk mācīšanās notiek caur rotaļām,” stāsta pedagoģe. Attiecīgi, jo vecāks un spējīgāks ir bērns, kas ieradies pie speciālā pedagoga, jo sarežģītākas prasmes viņam var mācīt nodarbībās. No tā tad arī izriet metodes, kuras tiek izmantotas. Pēc pedagoģes stāstītā noprotams, ka vairums nodarbību ir ar dažādiem rotaļu elementiem, taču arī tas var mainīties atkarībā no apgūstamās prasmes.
“Parasti gan ar visiem bērniem atslodzes brīžos uzspēlējam kādu spēli,” atklāj Vanaga. Parasti spēles ir tādas, kas tāpat veicina domāšanu vai intelektuālo spēju attīstību, piemēram, domino vai kāda atmiņas spēle. Taču vecākiem bērniem noteikti jārēķinās ar nopietnāku nodarbības plānu, kurā, visticamāk, būs iekļautas arī akadēmisko prasmju – lasīt, rakstīt, rēķināt – apgūšana.
Vanaga strādā ar dažādiem bērniem, tostarp arī ar tādiem, kuriem varbūt ir izteiktas agresijas lēkmes. Vienlaikus viņa pauž, ka tas viņu nav apturējis ar šiem bērniem strādāt, jo, ņemot vērā viņas profesionālo pieredzi speciālā pedagoga profesijā, šādi gadījumi ir vienkārša ikdienas realitāte, taču nevis kaut kāds šķērslis. Lai gan bērnu ar izteiktām agresijas lēkmēm viņas praksē nav bijis salīdzinoši daudz, viņa uzskata, ka darbs ar katru bērnu ir svarīgs, un tam vajadzētu sākties jau mājās.
“Vienmēr arī vecākiem uzsveru, ka ir svarīgi mācīt bērnam pieklājību,” pauž Vanaga. Dažkārt vecāki atzīst, ka ir noguruši mājās darboties ar bērnu un viņš mazāk respektē savus vecākus. Darbošanās mājas apstākļos, protams, neaizvieto profesionālu palīdzību, kuru tāpat viņa iesaka meklēt, ja vecākiem šķiet, ka bērna attīstība nav tāda kā vajadzētu būt vai gluži vienkārši viņam ir grūtības apgūt tādu vai citādi prasmi, taču, strādājot mājās, vecāki papildina jau pie speciālista apgūtās prasmes, vai māca tās pielietot citā situācijā un vidē, kas īpaši svarīgi ir bērniem ar autismu, kuriem nereti ir raksturīga izteikta nepieciešamība pēc noteiktības.
Pedagoģe arī uzsver, ka reizēm var novērot, ka vecāki par zemu novērtē bērna spējas, vai gluži vienkārši tie, iespējams, baidās ļaut bērnam darīt kādas lietas. “Ir bijuši vecāki, kas atzinuši savas bailes, piemēram, ļaut, lai bērns palīdz virtuvē, pats nāk no skolas, iet uz veikalu,” stāsta Vanaga. Viņa uzsver, ka tas nav nekas neparasts, īpaši, ja runā par bērniem ar autismu vai cita veida veselības traucējumiem, taču viņa bilst, ka ir nepieciešams mācīt bērniem būt patstāvīgākiem. “Es saprotu, ka bailes ir, bet vēlams pēc iespējas ātrāk mācīt bērnam patstāvību,” izsakās Vanaga.
Tas gan nenozīmē, ka uzreiz vajadzētu laist bērnu vienu pašu no skolas vai tamlīdzīgi. Pedagoģe norāda, ka var sākt ar maziem solīšiem, kaut vai ļaut, lai bērns veic kādus mājas darbus. Tādā veidā vecāks parāda, ka uzticas ne tikai bērnam, bet arī viņa spējām, kas ir ļoti būtiski, īpaši, ja bērns arī apmeklē nodarbības pie speciālā pedagoga vai kāda cita speciālista, pauž Vanaga.
Nobeigumā Vanaga norāda, ka nav nekādas speciālas nianses vai padomi, kas būtu jāņem vērā vecākiem, kas gatavojas vizītei pie speciālā pedagoga. “Pedagogs pats visu izskaidros un izstāstīs, un nekāda īpaša sagatavošanās nav nepieciešama,” atklāj Vanaga.
Foto: www.canva.com
