“Vecākiem ir grūti pieņemt to, ka bērns ar AST nekad nebūs neirotipisks. Tomēr nevajag viņu kaut kā pārtaisīt, lai būtu kā pēc šablona - ir jāmāca viņam tās prasmes, kas palīdzētu uzlabot viņa dzīves kvalitāti,” stāsta sociālā rehabilitētāja un centra “Solis augšup” līdzdibinātāja un sociālo prasmju treniņa grupu koordinatore Diāna Mekša. Sarunā viņa iezīmē, ka sociālā rehabilitētāja darbs nav viegls, taču tas ir tā vērts.
Viņa norāda, ka pamatā sociālā rehabilitētāja izglītību Latvijā iespējams iegūt Latvijas Universitātes P.Stradiņa medicīnas koledžā un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Profesija, kā jau tas ietverts nosaukumā, nav tik daudz saistīta ar medicīnu, kā ar sociālo darbu. “Sociālais rehabilitētājs darbā izvērtē klienta sociālās spējas un prasmes, nosaka šķēršļus, kas traucē viņam iekļauties sabiedrībā, palīdz apgūt, pilnveidot un uzturēt sociālās prasmes, veicina patstāvību, piedalās sociālās rehabilitācijas plānu izstrādē un īstenošanā cilvēkiem, kuru iekļaušanās sabiedrībā dažādu sociālu, garīgu vai fizisku traucējumu dēļ ir apgrūtināta. Tā centrā “Solis augšup” šie speciālisti māca bērniem dažādas nepieciešamās sociālās prasmes, kuras citiem bieži šķiet pašsaprotamas,” skaidro sociālā rehabilitētāja Diāna Mekša. Viņa norāda, ka sociālais rehabilitētājs var vadīt gan grupu, gan individuālās nodarbības, taču patreiz centrā “Solis augšup” pamatā vada tikai grupu nodarbības - sociālo prasmju treniņa grupas un brīvā laika grupas. Tuvākā laikā tiks piedāvāts arī patstāvības veicināšanas grupu pakalpojums un skolu iesākot nepieciešamo sociālo prasmju grupas.
“Sociālo prasmju treniņa grupas tas ir komandas darbs – kopā ar uzvedības analītiķi jeb ABA speciālistu, citreiz komandā tiek iesaistīti ergoterapeits, speciālais pedagogs," - skaidro Mekša. Sākot pakalpojumu ABA speciālists izvērtē bērna sociālās prasmes, nosaka sociālās rehabilitācijas mērķus un uzdevumus, kādas sociālās prasmes veicinās grupā, tad kopā ar sociāliem rehabilitētājiem izstrādā programmu, kas tiek speciāli pielāgota bērna un grupas vajadzībām. “Darbs pamatā notiek grupās un treniņi notiek dažādi – caur speciāli veidotiem uzdevumiem un izmantojot dažādas metodes, tostarp pat tādām darbībām, kā gatavojot ēst,” skaidro Mekša.
Tā grupu nodarbības laikā sociālie rehabilitētāji vada tādas aktivitātes kā produktīvās nodarbības, kas tiek īstenotas saskaņā ar bērna individuālo sociālo rehabilitācijas plānu, lai attīstītu un nostiprinātu nepieciešamās sociālās prasmes un iemaņas, pašapkalpošanas prasmes un patstāvību; radošo aktivitāšu nodarbības, ar mērķi strādāt grupā, palīdzēt un lūgt palīdzību, prezentēt savu veikumu, organizēt savu darba vietu un veikt līdzīgus darbus. Savā darbā sociālais rehabilitētājs izmanto dažādas metodes, piemēram ļoti efektīvas ir videomodelings, sociālo stāstu un lomu spēļu metodes, kas bērnam palīdz izprast konkrēto situāciju un uzvedības normas konkrētās vietās, veicina komunikāciju. Ierasti tiek izveidots 18 nodarbību plāns un programmas vidū ABA speciālists izvērtē, kāds ir līdzšinējais progress un kas, iespējams, jāpamaina, lai gala rezultāts būtu vēl labāks, apspriež to ar sociāliem rehabilitētājiem, kas vada grupu.
“Sociālās prasmes var būt pat tādas darbības, kā atpazīt emocijas citos, piemēram, ja es smaidu, citi zina, ka esmu priecīga, taču bērns ar AST to var neatpazīt,” skaidro Mekša. Tādējādi nodarbību laikā bērns var apgūt atpazīt citu emocijas, gan arī iemācīties atpazīt un izrādīt savas emocijas. “Tas var likties ļoti triviāli, taču patiesībā emociju atpazīšana ir ļoti būtiska lieta, kaut vai, lai iedraudzētos un uzturēt draudzību ar citiem,” pauž Mekša. Tāpat nodarbību laikā veicina komunikācijas prasmes, kuras bērniem ar AST bieži vien ir ļoti vājas, veicina sadarbību ar vienaudžiem, māca bez trauksmes zaudēt spēlēs. Saraksts ar sociālajām prasmēm, kuras iespējams apgūt sociālo prasmju treniņa grupās ar sociālo rehabilitētāju ir ļoti garš.
Programmā tiek ņemtas vērā bērna intereses – ko viņam patīk darīt, kas viņam labi padodas un kas ne tik ļoti. Tāpat noteikti jāņem vērā dažādas bērna alerģijas, lai, piemēram, mācot gatavot, varētu sastādīt piemērotāko ēdienkarti. Mekša arī stāsta, ka noteikti jāņem vērā, kādas ir bērna sensorās īpatnības un kā reaģē uz dažādiem kairinājumiem. “Varbūt viņam ir paaugstināts vai pazemināts jutīgums uz skaņu vai tausti, vai garšu – tas viss jāņem vērā, veidojot programmu,” atklāj speciāliste.
Ņemot vērā, ka centrā “Solis augšup” sociālie rehabilitētāji pamatā ar bērniem strādā grupās, viņi nestrādā ar bērniem, kuriem ir izteikta nevēlamā uzvedība vai agresijas lēkmes. “Tas ir individuālais darbs ar uzvedības analītiķi,” uzsver Mekša. Tāpat viņa skaidro, ka sociālais rehabilitētājs pamatā strādā ar bērniem, kuri saprot pieaugušo instrukcijas. “Tas nenozīmē obligāti verbālo komunikāciju, tas var būt izmantojot žestus vai vizuālos palīgmateriālus,” paskaidro Mekša.
Konkrētie programmas mērķi atkarīgi no bērnu sociālo prasmju līmeņa un vajadzībām, tie var būt pat tik vienkārši, kā iemācīties paralēli spēlēt blakus saviem vienaudžiem, līdz pat tik sarežģītiem, kā piemēram pašam iesākt un vest sarunu, kā saplānot maršrutu un izmantojot sabiedrisko transportu, nokļūt no vienas vietas citā.
Lai piedalītos programmā, sākotnēji vecākiem jāvēršas pie programmas koordinētāja. “Piemēram, centrā “Solis augšup” es esmu programmas koordinētāja. Man piezvana vecāks, kurš vēlas bērnu pieteikt kādai grupai. Es veidoju grupu sarakstus, vadoties pēc tādiem kritērijiem kā bērnu dzimtā valoda, vecums un prasmju līmenis,” skaidro Mekša. Tad attiecīgi, balstoties uz ABA speciālista izvērtējumu un izvirzītajiem katra bērna individuāliem un grupas kopīgiem mērķiem tiek veidots plāns, kā vislabāk šos mērķus sasniegt, darbojoties grupās.
Mekša arī norāda, ka ABA speciālists novērtē bērnus uz vietas centrā. “ABA speciālista izvērtējums ir iekļauts pakalpojumā,” stāsta Mekša. Tas nozīmē, ka, vecākiem ierodoties centrā, nav jāuztraucas, ka pašam būtu jāmeklē ABA speciālists, jo nepieciešamais izvērtējums notiek uz vietas.
Mekša uzsver, ka sociālais rehabilitētājs nevar aizvietot ABA speciālistu, var tikai papildināt. “ABA speciālista darbs ir daudz sarežģītāks, kā arī profesijas apgūšana prasa vairāk laika,” atklāj Mekša. Tāpat viņa norāda, ka ABA speciālisti bieži vairāk strādā individuāli. Savukārt sociālais rehabilitētājs ir vairāk kā palīgs ABA terapeita darbā, pauž Mekša. Viņa norāda, ka, piemēram, sociālo prasmju treniņa grupas palīdz īstenot vai realizēt praksē tās iemaņas, kuras ABA terapeits māca bērnam individuāli. Tādējādi drošā vidē, kur apkārt ir līdzīgi bērni, var nostiprināt apgūtās zināšanas.
Turklāt, Mekša atklāj, ka centrā “Solis augšup” tiek organizētas arī brīvā laika grupas. “Šajās grupās mērķis nav attīstīt kādas konkrētas sociālās prasmes, bet gan vairāk vienkārši veicināt bērnu komunikāciju savā starpā, paplašināt bērnu intereses,” stāsta Mekša. Brīvā laika grupas tiek komplektētas atbilstoši bērnu vecumam un interesēm, tādējādi bērniņš sociālā rehabilitētāja uzraudzībā pavada laiku ar vienaudžiem, mācoties savstarpēji sadarboties un komunicēt vai gluži vienkārši pavadīt laiku kopā. Tā, piemēram, kādu laiku centrā tika organizēta kulinārijas grupa, kurā sanāca vairāki jaunieši vienkārši kopīgi gatavot ēst.
Kopskatā, Mekša norāda, ka centrā vēršas vecāki gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc citu speciālistu rekomendācijām. “Piemēram, psihiatrs redz, ka būtu vajadzīgas grupu nodarbības, tāpēc iesaka vērsties pie mums. Tāpat arī ģimenes ārsts var nosūtīt,” atklāj Mekša. Viņa pauž, ka nereti arī vecāki paši interesējas gan pie citiem speciālistiem, gan zvana uz centru un vaicā par iespējām.
Viņa gan stāsta, ka darbs nav viegls. “Grūtības ir dažādas, piemēram, kad ilgi strādā ar bērnu un neredzi uzlabojumus, nesaņem atgriezenisko saiti,” izsakās Mekša. Tāpat arī grūtības nereti sagādā, ja bērnam pirms tam nav bijis pārāk daudz sociālo mijiedarbību ar vienaudžiem. Proti, bērnus izvērtē individuāli, taču grupā viņš, iespējams, uzvedas citādi. Katru reizi grupā nonāk viens vai divi bērni, kuriem ir vajadzīga individuāla asistēšana, bet sociālam rehabilitētājam ir jāstrādā ar visu grupu vienlaicīgi. “Tad ir jāprot ātri noreaģēt un pielāgoties situācijai,” stāsta speciāliste.
Sarunas noslēgumā Mekša atklāj, ka reizēm vecāki bērnus mēdz pāraprūpēt. Tomēr viņa saprot, ka ikdienā ar bērniem ar AST ir nepieciešama liela pacietība un bieži vecākiem ir vieglāk pašiem ko izdarīt bērna vietā. Viņa pauž pārliecību, ka ilgtermiņā tas traucē bērnam apgūt tik ļoti nepieciešamas prasmes. “Tas prasa lielu pacietību, taču ir jāļauj bērnam mēģināt un darīt dažādas lietas pašam,” atklāj Mekša. Vienlaikus, viņa uzsver, ka reizēm vecāki par zemu novērtē bērna spējas un arī tas veicina pāraprūpi. “Ir svarīgi atļaut viņam mēģināt un vienmēr domāt, ka iespējams viņš ir gudrāks un spējīgāks nekā paši vecāki bērnu tajā brīdī redz,” atklāj Mekša.
Tādēļ grupas īstenošanas laikā notiek sadarbība ar vecākiem. Tiek piedāvāta dalība konkrētās centra organizētajās lekcijās un tematiskos pasākumos, kas palīdz saprast kas ir sociālās un pašaprūpes prasmes un kā tās bērnam veicināt ikdienā, iemāca kā izmantot konkrētas metodes.
Foto: www.canva.com
