Skaidrojot indikācijas rehabilitācijai plaši tiek lietoti divi termini – “funkcionēšanas traucējumi” un “rehabilitācijas potenciāls”. Regulāra rehabilitācija ir nepieciešama, ja bērnam ir funkcionēšanas traucējumi un ir arī rehabilitācijas potenciāls, t.i., bērns spēj aktīvi iesaistīties rehabilitācijas nodarbībās un ir sagaidāmi izlabojumi bērna funkcionēšanas iespējās – piemēram, ir sagaidāms, ka bērns spēs stabilāk sēdēt, pārsēsties no riteņkrēsla uz gultas, uzvilkt jaku, padzerties no krūzes, stabilāk staigāt, t.i., attīstīs kādu jaunu iemaņu, kas ļaus viņam kļūt patstāvīgākam un neatkarīgākam. Regulāra rehabilitācija, visbiežāk ir nepieciešama jaunākiem bērniem.

Ja, neraugoties uz veiktajiem rehabilitācijas pasākumiem, ilgākā laika periodā nenovēro pozitīvas izmaiņas bērna funkcionēšanas iespējās, tad diemžēl rehabilitācijas potenciāls ir vērtējams kā zems un nav lietderīgi veltīt laiku un citus resursu regulāriem rehabilitācijas pasākumiem. Tas nenozīmē, ka nav nepieciešama rehabilitācijas tehnoloģiju pielietošana, tomēr rehabilitācijas uzdevumi šajā gadījumā vairs nav saistīti ar bērna funkcionēšanas uzlabošanu, bet gan ar komplikāciju attīstības profilaksi – sekojot, lai nebūtu sāpes, izgulējumi, neattīstītos locītavu kontraktūras vai muguras deformācija, novērstu plaušu un sirds un asinsvadu sistēmas saslimšanas u.tt. Būtībā tā ir bērna ikdienas aprūpe, izmantojot dažas no rehabilitācijas metodēm. Tādēļ bērna aprūpētājs tiek apmācīts kā veikt nepieciešamās darbības, tiek pielāgoti palīglīdzekļi bērna aprūpes atvieglošanai. Rehabilitācijas speciālistu iesaiste ir nepieciešami periodiski, lai pārskatītu esošo palīglīdzekļu piemērotību un atbalstītu aprūpētājus pareizas aprūpes veikšanā.

Materiālu sagatavoja: Dace Bērtule, BKUS Fizioterapeits, Rehabilitācijas klīnikas vadītāja vietnieks.

Foto: www.canva.com