*Cerebrālā trieka, mugurkaula šķeltne u.c. iedzimti veselības stāvokļi, kas rada neprogresējošus kustību traucējumus.

Kustību traucējumi var izpausties dažādos līmeņos – vieglākos gadījumos kustības ir tikai nedaudz ierobežotas un bērnam pieaugot, defekts būs praktiski nemanāms, kamēr citos gadījumos muskuļi pilnībā nestrādā vai ir tik ļoti savilkti, ka locītavu nevar izkustināt un patstāvīga pārvietošanās vai neatkarība pašaprūpē nebūs iespējama. Papildus kustību traucējumiem, daļai bērnu novēro vēl citus veselības traucējumus, piemēram, runas un valodas traucējumus, redzes problēmas, garīgās attīstības aizturi, epilepsiju u.c. Tādēļ ārstēšanā parasti iesaistās speciālistu komanda – neirologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts (parasti koordinē un vada rehabilitācijas procesu), fizioterapeits, ergoterapeits, audiologopēds, tehniskais ortopēds, uztura speciālists, psihologs u.c.

Rehabilitācijas nolūks un mērķis katrā individuālā gadījumā būs atšķirīgs, tomēr vispārējie rehabilitācijas uzdevumi ir:

• bērna mobilitātes veicināšana – pozu maiņa, rāpošana, staigāšana ar un bez palīgierīcēm, pārvietošanās ar riteņkrēslu u.c.,
• komunikācijas un sociālo iemaņu veicināšana,
• bērna pašaprūpes iemaņu veicināšana – ģērbšanās, ēšana, tualetes apmeklēšana u.c.,
• komplikāciju attīstības profilakse – biežākās komplikācijas ir kontraktūras locītavās, gūžu mežģījumi, muguras deformācijas. Bērniem ar smagākiem slimības simptomiem iespējami izgulējumi, sāpes, elpceļu un plaušu saslimšanas.

Saprotama ir vecāku vēlme darīt visu iespējamo, lai sekmētu bērna attīstību. Tomēr svarīgi izprast, ka ir jāatrod līdzsvars starp rehabilitācijas aktivitātēm un normālu bērna un arī visas ģimenes dzīvi. Rehabilitācijas procesam jārada bērnam prieku, tam nevajadzētu izsaukt negatīvas emocijas. Tā kā pašlaik nav pārliecinošu pierādījumu par kādas ārstēšanas metodes pārākumu pār citu, tad izvēloties bērnam atbilstošāko, priekšroka ir dodama mazinvazīvām un izmaksu ziņā efektīvām terapijas metodēm. Piemērotākā rehabilitācijas taktika būs atkarīga no vairākiem faktoriem, piemēram:

• bērna vecuma un vispārējā veselības stāvokļa,
• slimības diagnozes un klīniskajām izpausmēm,
• simptomu izteiktības,
• bērna spējas iesaistīties terapijas nodarbībās u.c.

Cerebrālo trieku, mugurkaula šķeltni un citas iedzimtas saslimšanas pašlaik nav izārstējamas, tomēr agrīni uzsākta ārstēšana un rehabilitācija ir nozīmīga, lai bērns kļūtu tik aktīvs un neatkarīgs, cik vien tas ir iespējams. Jaunu iemaņu apguve visefektīvāk notiek vecumā līdz septiņiem gadiem. Lai gan uzlabojumi bērna funkcionēšanā ir sagaidāmi arī lielākā vecumā, tomēr biežāk tas ir saistīts ar jau apgūto prasmju pilnveidošanu, daudz retāk ar jaunu iemaņu apguvi.

Materiālu sagatavoja: Dace Bērtule, BKUS Fizioterapeits, Rehabilitācijas klīnikas vadītāja vietnieks.

Foto: www.canva.com