Bērni ar autiskā spektra traucējumiem sastopas ar dažādiem izaicinājumiem, taču nereti vieni no pamanāmākajiem ir vecumam atbilstošu sociālo prasmju, spēlēšanās un sīkās motorikas iemaņu trūkums vai grūtības paveikt šķietami pavisam ikdienišķas pašaprūpes aktivitātes, piemēram, saģērbties. Šīs un vēl daudzas citas prasmes bērnam palīdz apgūt ergoterapeits. Sarunā ergoterapeite Lelde Krauze skaidro, kādi ir viņas specialitātes darbības virzieni, kādos gadījumos ergoterapeits var palīdzēt bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, kā arī dod padomus vecākiem, kuri gatavojas pirmajai vizītei pie speciālista.
“Ergoterapeits ir funkcionālais speciālists, kas strādā ar bērniem, pieaugušajiem, senioriem un konsultē par nepieciešamību izmantot dažādus tehniskos palīglīdzekļus” skaidro ergoterapeite Lelde Krauze. Viņa norāda, ka savā ikdienā viņa kā ergoterapeits strādā komandā ar bērna piederīgajiem un tādiem funkcionālajiem speciālistiem kā audiologopēds, fizioterapeits, psihologs, uztura speciālists un ārstiem-speciālistiem.
Ar vecāku piekrišanu, ja bērns uzsācis savas nodarbības ārpus medicīnas iestādes, sadarbojas, piemēram, ar ABA terapeitu, speciālo pedagogu vai citiem speciālistiem kopīgu mērķu sasniegšanā. Ja bērns sācis pirmsskolas vai skolas gaitas, sagatavo rekomendācijas citiem pieaugušajiem, kuri ikdienā ir kopā ar bērnu, piemēram, pirmsskolas izglītības iestādes pedagogs vai asistents.
Galvenais uzsvars ergoterapeita profesijā ir uz daudzveidīgām vecumposmam atbilstošām ikdienas nodarbēm, proti, meklē risinājumus pēc iespējas patstāvīgai bērna dalībai dažādās nodarbēs, piemēram, lai ikdienas gaitās spētu sevi aprūpēt, saģērbties, noģērbties, nomazgāt rokas un lietot galda piederumus, pagatavot ēdienu, pilnvērtīgi iesaistīties mācīšanās aktivitātēs izglītības iestādē. Apgūt griezt ar šķērēm, turēt rakstāmpiederumu, sekot līdzi dienas un nodarbības struktūrai.
Viņa skaidro, ka ergoterapeiti strādā dažādās pakalpojumu sniegšanas vietās un jomās. “Pārsvarā ergoterapeiti strādā dažādās slimnīcās, rehabilitācijas un dienas centros, izglītības iestādēs, privātpraksē, daļa - sociālās aprūpes vai izglītības jomā,” norāda Krauze. Tāpat ir arī ergoterapeiti, kuri aktīvi darbojas parasporta un pielāgotu aktivitāšu jomā. Krauze pamatā darbojas ar bērniem, un viņa ir viens no funkcionālajiem speciālistiem, pie kura uz konsultāciju var nosūtīt ģimenes ārsts, psihiatrs vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts.
“Es strādāju ar bērniem dažādos vecumposmos un ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem,” pauž Krauze. Viņa norāda, ka ir viena no daudziem speciālistiem, pie kuras nokļūst bērni, kuriem ir kavēta prasmju attīstība. Bieži bērniem agrīnā vecumā vēl nav precizēts traucējumu veids vai diagnoze vēl ir neskaidra, tomēr mērķtiecīga agrīna habilitācija jāsāk līdz ar pirmajiem novērojumiem par prasmju kavētu attīstību, jo tā dod būtiskus rezultātus turpmākajā attīstībā vēl pirms precīzas diagnozes noskaidrošanas. “Manā darbā ergoterapijas nodarbības visbiežāk apmeklē bērni, kuriem ir spēlēšanās, kādu ikdienas aktivitāšu, sensorās integrācijas grūtības un kustību traucējumi,” norāda Krauze.
Vienlaikus speciāliste bilst, ka iemesli, lai vērstos pie ergoterapeita, ir dažādi un katrā konkrētajā gadījumā uz to norādīs ārsts – psihiatrs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts vai ģimenes ārsts.
Krauze norāda, ka viņa ir tikai viens no speciālistiem visā procesā, kas sagatavo padziļinātu novērtējumu par bērna veselības stāvokli saistībā ar nodarbju veikšanas grūtībām. “Pamatā izvērtēju jau minētās pašaprūpes prasmes un sīkās motorikas un manipulācijas prasmes, to atbilstību vecumam,” skaidro Krauze. Tāpat atzinuma gatavošanā sociālo prasmju novērtēšanā viņa ņem vērā padziļinātus citu speciālistu un ģimenes novērojumus, piemēram, vai bērns iesaistās vecumposmam atbilstošās rūpēs par kārtību mājas vidē.
“Reizēm gadās būt vienam no pirmajiem speciālistiem, kas satiek bērnu un viņa ģimeni, kuri meklē atbalstu,” atklāj Krauze. Tādos gadījumos viņa pacientiem rekomendē dažādas, pierādījumos balstītas intervences, kas var palīdzēt konkrētajam bērnam. “Palīdzēt saprast, ar kuriem jautājumiem un pie kā ģimene var vērsties,” izsakās ergoterapeite.
Viņa skaidro, ka pie ergoterapeita vēršas vecāki, kuri novēro pazīmes, kas varētu liecināt par aizdomām par autiskā spektra traucējumiem. Tās saistās ar bērna socializēšanos, pašaprūpes un sīkās motorikas prasmēm. “Piemēram, bērnam var būt grūtības izprast secību vai soļus – kā man saģērbties, kā identificēt, vai apģērbs ir atbilstošs laikapstākļiem, tīrs un vai esmu to uzvilcis pareizi, kā aizpogāt pogas. Tāpat izmainītas sensorās informācijas apstrādes dēļ būtiskas grūtības rada atsevišķa apģērba raksta ņirboņa vai tekstūra un daudzas citas lietas, kas saistītas ar bērna pašaprūpes prasmēm,” pauž Krauze. Tāpat pazīmes var izpausties arī bērna spēlēšanās paradumos, piemēram, bērnam ir ļoti šaurs interešu loks, un spēle ir ļoti vienveidīga, ir grūtības mijiedarboties, gaidīt savu kārtu, dalīties ar rotaļlietu vai ļaut tai pieskarties kādam citam, veidot sižetu, savienot rotaļlietas, lai kaut ko uzbūvētu, sasveicināties un atvadīties, saprast, kādi ir noteikumi pārvietojoties sabiedriskajā transportā.
“Daudzas no šīm pazīmēm var novērot arī pirmsskolas izglītības iestādē vai vecāki mājās,” norāda Krauze. Viņa uzsver, ka ir svarīgi identificēt šādus uzvedības modeļus un nekautrēties meklēt palīdzību, ja šķiet, ka kaut kas nav tā. “Parasti vecāki paši pamana, ka, piemēram, bērns trīs un vairāk gadu vecumā nespēj pats paēst, nekādi neveicas ar podiņa lietošanas prasmēm, neprot saģērbties, rotaļu laukumā neievēro citus bērnus, aizspiež ausis un kļūst nemierīgs pie šķietami neuzbāzīgas ventilatora skaņas, neatkārto kustības bērnu rotaļu dziesmiņās, ar priekšmetiem spēles laikā mijiedarbojas ļoti īslaicīgi, staigā uz pirkstgaliem, veido atkārtotas stereotipas kustības ar plaukstām vai emocionāla satraukuma situācijās izteikti šūpojas un ar grūtībām pāriet no darbības uz darbību vai vietu” skaidro Krauze.
Nav arī noteikts, ka vecāki, kuru bērniem ir aizdomas par autiskā spektra traucējumiem obligāti nokļūs arī ergoterapeita kabinetā. “Ļoti daudzos gadījumos ergoterapeits ir nepieciešams, bet to izvērtē psihiatrs vai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts,” atklāj Krauze. Vienlaikus, viņa bilst: ņemot vērā, ka prasmju attīstības līmenis dažādās jomās bērniem ar autiskā spektra traucējumiem bieži ir nevienmērīgs, tad visbiežāk gan diagnozes noteikšanas procesā , gan pēc tam vecāki ar bērnu apmeklē ilgstoši arī citus multidisciplinārās komandas speciālistus.
Ārstēšanas kursa sastādīšanā tiek ņemti vērā dažādi aspekti. “Tas atkarīgs no bērna un ģimenes vajadzībām, diagnozes. Tāpat arī parasti notiek sarunas ar vecākiem, lai saprastu, kādas ir viņu prioritātes un gaidas attiecībā uz nodarbību mērķiem, un iekšējie resursi iesaistīties rehabilitācijas procesā,” skaidro Krauze. Līdzīgi kā katra bērna funkcionēšanas līmenis, intereses, sociālā, fiziskā un kulturālā vide ir atšķirīga, tik pat atšķirīgas ir arī ergoterapijas nodarbībā izmantotās pieejas, materiāli un metodes.
“Tā var būt kādas rutīnas veidošana, vizuālais atbalsts, piemēram, izmantojot attēlu sistēmas aktivitāšu darbības soļu atbalstam vai nodarbības struktūrai. Tāpat, lai palīdzētu apzināties laika kontekstu, var tikt izmantots smilšu pulkstenis vai taimeris, dienas un nedēļas plāns. Sākotnējā periodā, apgūstot jaunu aktivitāti, var tikt izmantota arī fiziska asistēšana, piemēram, rokas vadība,” atklāj Krauze. Kopumā Latvijā ir pieejamas dažādas pētījumos balstītas metodes, kuras palīdz bērnam veicināt psihomotoro attīstību.
Ergoterapeite skaidro, ka viņas profesija ir gana izaicinoša, jo darbā ar bērniem, pašsaprotami, pašai ir jāinteresējas par dažādām jomām, kas interesē bērnus. “Jāzina dažādi multfilmu varoņi un spēles, lai varētu vieglāk saprasties ar bērniem,” nosmej Krauze. Katrā profesijā un specialitātē ir savas nianses, kas jāņem vērā, taču Krauze noliedz, ka viņas darbā būtu, kas grūts, jo viss atkarīgs no tā, kā uz to raugās.
Runājot par ieteikumiem vecākiem, kas būtu jāņem vērā, audzinot bērnus ar autiskā spektra traucējumiem, Krauze min, ka vecāki bieži saskaras ar paaugstinātu stresu, līdzcilvēku zināšanu trūkumu un ar bērna uzvedības grūtībām saistītu atbalsta trūkumu. Nereti vecākiem ir stereotips, ka diagnoze ir kāds zīmogs, kas apgrūtinās bērna dzīvi – tieši pretēji, laikus noteikta diagnoze palīdz saprast, kas bērnam ir vajadzīgs un attiecīgi to arī nodrošināt.
“Ja vecākiem ir kādas aizdomas, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu būt, noteikti ir jāvēršas vispirms pie ģimenes ārsta,” pauž Krauze. Ģimenes ārsts nosūtīs pie speciālistiem, kuri varēs jau padziļināti novērtēt bērna attīstību, prasmju atbilstību vecumposmam, lai noteiktu, vai bērnam varētu būt autiskā spektra vai citi traucējumi.
Vienlaikus speciāliste piekodina, ka šajā procesā vecāki nedrīkst aizmirst arī par sevi. “Es apzinos, ka nav viegli, ja katrā nodarbībā kāds speciālists liek kaut ko pēc tam darīt mājās, tāpēc ir svarīgi vienmēr atjaunot arī savus resursus,” skaidro Krauze. Viņa uzskata, ka ir ļoti svarīgi vecākiem vienmēr atrast arī mazumiņa laika sev, lai varētu uzpildīt savas baterijas, jo tā palīdzēšana bērnam būs visefektīvākā.
Pirms došanās pie ergoterapeita, sagatavoties vizītei bērnam ar autiska spektra traucējumiem palīdzoši būs dažādi vizuāli uzskates materiāli, piemēram, attēls vai video ar ēku, ergoterapeita kabinetu vai ergoterapeitu, kuru plānots apmeklēt.
Tāpat speciāliste mudina, gatavojoties vizītei pie ergoterapeita, pierakstīt sev interesējošos jautājumus. “Citreiz ir tā, ka ierodoties uz vizīti, kādi jautājumi satraukumā piemirstas,” norāda Krauze. Viņa uzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai vecāks pastāsta par savām gaidām attiecībā uz nodarbībām un arī ir atklāts, ja rodas kādas grūtības ergoterapeita doto uzdevumu realizācijā. Sadarbība veidosies labāka, ja vecāks pastāstīs ergoterapeitam iepriekš, ja ir kādi priekšmeti, ar kuriem bērns īpaši aizraujas - tik ļoti, ka nevar pārtraukt ar tiem darboties. Ergoterapeits tos pirms vizītes var noņemt, vai, piemēram, ja tas ir dators - to izslēgt vai izvēlēties telpu bez datora.
Palīdzoša būs arī vecāka informācija par bērna specifiskām bailēm, piemēram, no kādiem materiāliem, skaņām, rotaļlietām vai kā cita. Tādā veidā bērns jutīsies drošāk, speciālistam būs vieglāk veidot kontaktu un bērna padziļinātu prasmju novērtēšanu. “Noteikti uz pirmajām vizītēm paņemt līdzi kādu mantu, ar kuru bērnam patīk spēlēties, ar kuru jūtas drošs,” norāda speciāliste. Šādas vizītes var būt biedējošas bērnam, tāpēc ir svarīgi, lai viņš justos, cik vien ērti iespējams. Tāpēc arī mantas vai citas mīļlietas bērnam var palīdzēt labāk iejusties ergoterapeita kabinetā.
“Pirmās nodarbības parasti ir paredzētas, lai iepazītos un sadraudzētos ar bērnu un parādītu viņam, ka šeit nākt ir forši,” uzsver Krauze. Pēc tam jau pakāpeniski tiek sākts arī rehabilitācijas vai habilitācijas process, taču ir svarīgi, lai pirmajos soļos vecāki izrāda atbalstu bērnam un palīdz viņam šajā pārejas procesā. Tāpēc visas speciālistes minētās lietas ir tik svarīgas.
