“Saslimšana būtībā ir grūtības iekļauties sabiedrībā,” skaidro Mikus Dīriks, bērnu neirologs. Viņš norāda, ka autiskā spektra traucējumi ir gana plašs un komplicēts temats, un tajā iekļautas vairākas nianses, kas jāņem vērā. Neirologs nereti ir pirmais speciālists, pie kura nokļūst vecāki, kuru bērnam ir aizdomas uz autiskā spektra traucējumiem, taču tas ir tikai mazs posms no visa garā ceļa. Viens no galvenajiem uzdevumiem, kuru neirologs veic autisma diagnostikas procesā – izslēdz citas iespējamas neiroloģiskas patoloģijas, kuras pēc izpausmēm varatgādināt autiskā spektra traucējumus.
“Neirologs ārstē centrālās un perifērās nervu sistēmas saslimšanas, un autisms ir centrālās nervu sistēmas saslimšana,” skaidro Mikus Dīriks, bērnu neirologs. Viņš norāda, ka parasti diagnozi – autisms – nosaka ārsts neirologs vai psihiatrs. Vienlaikus dakteris uzsver, ka neirologam ir ļoti nozīmīga loma autisma diagnostikas procesā, jo ir dažādas patoloģiskas saslimšanas, kas var atgādināt autiskā spektra traucējumus, līdz ar to ir svarīgi, ka bērns apmeklē bērnu neirologu, lai izslēgtu citas iespējamas nervu sistēmas saslimšanas.
Neirologs nereti ir pirmais speciālists, pie kura nokļūst vecāki, kuru bērnam ir aizdomas uz autiskā spektra traucējumiem. “Parasti ģimenes ārsts nosūta vai pirmskolas izglītības iestādē iesaka griezties pie neirologa, jo bērnam novērotas tādas pazīmes kā komunikācijas traucējumi vai pat regress,” atklāj neirologs. Taču viņš ir tikai viens no daudziem speciālistiem, pie kuriem jāvēršas diagnozes procesā, un, ja neirologam vai citam speciālistam, ir radušās aizdomas par autiskā spektra traucējumiem, tad, visticamāk, vecākiem rekomendēs vērsties pie psihiatra.
“Ja nepieciešams bērns var nonākt pie neirologa atkārtoti,” pauž Dīriks, taču viņš piebilst, ka 2020.gadā dažādi nozares speciālisti savstarpēji vienojušies, ka autisma saslimšanas gadījumā uzraugošais ārsts ir psihiatrs. Viņš attiecīgi arī nozīmē nepieciešamo ārstēšanas vai rehabilitācijas kursu, un ja uzskatīs par vajadzīgu – var atkārtoti nosūtīt arī pie neirologa. “Mēs gribējām sakārtot šo lauku, lai nav tāda kā maldīšanās,” piebilst Dīriks.
Dīriks atklāj, ka neirologi pamatā nenodarbojas ar terapiju vai ārstēšanu. “Neirologs izslēdz citas iespējamas neiroloģiskas patoloģijas,” uzsver ārsts. Taču viņi var – nereti to arī dara – ieteikt vecākiem, kur vērsties. Attiecīgos gadījumos, ja, piemēram, bērnam ir izteiktas pašagresijas izpausmes, arī neirologs ir tiesīgs nozīmēt medikamentozo terapiju, taču tas ir vairāk īstermiņa risinājums un ilgtermiņā ar bērnu strādā psihiatrs, psihologs un dažādi funkcionālie speciālisti.
Viņš norāda, ka psihiatra un dažādu speciālistu savstarpēja sadarbība var būt daudz ciešāka nekā neirologam. Tāpat arī psihiatrs var skaidrot vecākiem visu, kas saistīts ar saslimšanu un tās ārstēšanu, tostarp kāds valsts atbalsts pieejams un pie kādiem speciālistiem jāvēršas. Neirologam šā sasaiste nav tik cieša ar dažādiem speciālistiem. Lai gan Dīriks pauž, ka tas nenozīmē, ka neirologs nevar rekomendēt kur un pie kā vērsties pēc palīdzības.
Līdz ar to viņš piekrīt apgalvojumam, ka nav īsti nozīmes, pie kura speciālista vēršas pirmā – bērnu neirologa vai psihiatra -, jo jebkurā gadījumā atbilstošais speciālists izvērtēs, kāda varētu būt tālākā nepieciešamā rīcība. “Parasti pie neirologa vēršas pirmā, jo pieejamība ir lielāka,” piebilst Dīriks. Tāpat viņš pauž, ka nereti pie psihiatra vecākiem liedz vērsties kādas sabiedrībā pastāvošas stigmas, taču viņš iedrošina vecākus neļauties šādiem stereotipiem viņus atturēt vērsties pēc palīdzības.
Tajā pašā laikā Dīriks pauž pārliecību, ka pie neirologa vērsīsies gandrīz 100%, jo parasti pie pirmajām pazīmēm, piemēram, runas traucējumiem, ģimenes ārsts, visticamāk, nosūtīs bērnu pie neirologa, lai veiktu attiecīgus izmeklējumus un izslēgtu citas iespējamas neiroloģiskas patoloģijas. Autisms ietilpst neirālās attīstības traucējumos, tāpēc arī neirologs, visticamāk, būs viens no pirmajiem ārstiem, kurus apmeklēs vecāki, kuru bērnam ir radušās kādas problēmas, kas var norādīt uz autismu.
Dīriks pauž, ka no neiroloģiskā viedokļa ir dažādas pazīmes, kas var norādīt uz autiskā spektra traucējumiem, piemēram, komunikācijas prasmju zudums, izvairīšanās no acu kontakta, nav tā dēvētais ‘sociālais smaids’ (bērns neatsmaida, ja kāds viņam uzsmaida), bērns var neizrādīt mīmiku, neatbildēt uz lūgumiem, var neatsaukties, kad kāds viņu apsauc, un daudzi citi. “Vēl viena lieta ir tā dēvētās dalītās uzmanības trūkums,”atklāj Dīriks. Piemēram, norādot uz kādu priekšmetu ar pirkstu, bērns ar autismu neskatīsies uz norādīto objektu, bet gan pirkstu.
“Parasti pirmās pazīmes parādās no pusotra līdz divu gadu vecumam,” bilst neirologs. Vienlaikus viņš uzsver, ka ir ļoti vēlams diagnozi noteikt līdz divu gadu vecumam, lai var laicīgi sākt ārstēšanu. Autiskais spektrs ir ļoti plašs, un kopskatā raugoties saslimšana apgrūtina bērna iekļaušanos sabiedrībā, taču sākot laicīgu un piemērotu ārstēšanu un rehabilitāciju, bērna dzīvi iespējams ievērojami atvieglot. “Turklāt laicīgi nodrošinot speciālistu intervenci, rezultāti pēc tam ir daudz labāki,” atklāj ārsts, mudinot vecākus negaidīt un vērsties pie speciālista, ja viņiem ir radušās aizdomas, ka bērnam varētu būt kādi attīstības traucējumi.
Nokļūstot pie neirologa, tiek izvērtētas visas vecāku izteiktās sūdzības, pēc kurām jau var vērtēt, kāda saslimšana varētu būt pie vainas. Vienlaikus, ņemot vērā, ka dažādas pazīmes var būt raksturīgas vairākām saslimšanām, neirologs var nozīmēt tādas izmeklēšanas kā elektroencefalogrammu, magnētisko rezonansi, dzirdes pārbaudi un citām. Tāpat viņš skaidro, ka nereti neirologs var nosūtīt pie ģenētiķa, lai pārbaudītu, vai saslimšana nav saistīta ar ģenētiku.
Viņš skaidro, ka bērniem ar autiskā spektra traucējumiem ir grūtības uztvert sensoro informāciju, un tas rada tādu kā sensoro haosu, kurā ir ļoti grūti noorientēties. “Mēs, ienākot telpā un redzot tur cilvēku, uzreiz nolasām situāciju un attiecīgi tai pielāgojamies, jo uztveram dažādu sensoro informāciju, kamēr bērniem ar autiskā spektra traucējumiem šā informācija ir tik vienāda, ka tajā ir ļoti grūti orientēties,” pauž neirologs. Sensorais haoss apgrūtina bērna spēju aptvert informāciju, līdz ar to viņam ir grūti mijiedarboties ar apkārtējiem, kas attiecīgi rada komunikācijas un saskarsmes problēmas.
Ārsts norāda, ka ir ļoti būtiski bērnu sagatavot vizītei pie speciālista. “Jāmēģina viņam atstāt labs priekšstats par medicīniskajiem pakalpojumiem,” skaidro Dīriks, citādi bērns var būt satraucies vai uzbudināts, un tas var ievērojami apgrūtināt vizīti gan ārstam, gan pašiem vecākiem.
Viņš arī norāda, ka vecākiem vajadzētu atbilstoši sagatavot visu pieejamo informāciju par bērna veselību. “Ideāli būtu ja informācija pieejama jau no ieņemšanas brīža,” pauž Dīriks. Tāpat arī vajadzētu sagatavot informāciju par dzemdībām un to norisi, par dažādiem bērna attīstības posmiem – gan motorā, gan valodas. Tāpat ārsts pauž, ka būtu ļoti labi, ja vecāki uz vizīti varētu sagatavot izrakstus vai novērtējumus no citiem speciālistiem, pie kuriem vecāki pirms tam ir vērsušies. “Izejot no pieejamās informācijas un vecāku sūdzībām, mēs sākam šķetināt un vērtēt, un tad arī dodam slēdzienu,” norāda Dīriks.
