“No psihiatra nav jābaidās; mērķis nav vienkārši izlikt diagnozi un aizmirst, bet gan palīdzēt cilvēkam dzīvot pilnvērtīgu dzīvi,” stāsta psihiatre Anete Masaļska. Sarunā viņa atklāj, kādas ir raksturīgākās autisma pazīmes, kā arī kāda ir psihiatra loma slimības diagnosticēšanā un ārstēšanā. Masaļska neaizmirst atgādināt vecākiem, ka ir svarīgi vienmēr atcerēties arī parūpēties par sevi.
“Psihiatra uzdevums ir strādāt pārsvarā ar cilvēkiem, kuriem jau ir uzstādīta diagnoze,” stāsta psihiatre Anete Masaļska. Viņa norāda, ka visbiežāk psihiatra profesija tiek jaukta ar radniecīgām specialitātēm kā psihologs vai psihoterapeits. Psihologs ir speciālists, kurš nodarbojas ar konsultēšanu un var sniegt atzinumu par psiholoģisko stāvokli, – tie izmanto dažādas intervences, lai palīdzētu cilvēkam labāk saprast sevi un savas emocijas, taču psihologi neizraksta medikamentus. Savukārt psihoterapeiti parasti ir ārsti pēc izglītības un savā praksē strādā ar klientiem personības izmaiņu dziļāka līmenī, tie var arī izrakstīt medikamentus. Viņi, līdzīgi kā psihologi, veic dažādas intervences, kuras vērstas, lai cilvēki labāk iepazītu sevi, savas emocijas, jūtas un izprastu savu uzvedību.
“Lai gan ar daudziem traucējumiem var palīdzēt psihologs un/vai psihoterapeits, psihiatrs parasti iesaistās, kad situācija ir pietiekami sarežģīta, komplicēta un pacientam varētu būt nepieciešami medikamenti,” skaidro Masaļska. Viņa atklāj, ka tipiski psihiatra uzdevums saistās ar diagnozes uzstādīšanu un piemērotākā ārstniecības kursa noteikšanu. Autisma gadījumā, kā saka Masaļska, psihiatrs ir ārsts, kurš ‘savelk kopā’ visus simptomus, pazīmes un palīdz izstrādāt psihosociālo rehabilitācijas plānu, kas vērsts uz bērna vajadzībām . Kā stāsta speciāliste, psihiatri vērtē bērna kopējo attīstību, simptomātiku un citas lietas.
“Liekam kopā kā tādu puzli,” izsakās Masaļska, stāstot, ka papildu vispārējai simptomu novērošanai, psihiatri arī sīki ievāc anamnēzi un pārrunā bērna attīstību ar vecākiem. Tad, izejot no tā, ko var redzēt un novērot, psihiatrs var lemt par citiem papildu nepieciešamiem izmeklējumiem, lai noteiktu skaidru diagnozi.
Psihiatre norāda, ka parasti, lai noteiktu, kāda palīdzība bērnam ir nepieciešama, tiek vērtēts viņa vecumposms un tam atbilstošās prasmes. “Piemēram, var gadīties, ka atnāk trīs gadus jauns bērniņš, kurš dzīvo savā pasaulē un nereaģē uz apkārt notiekošo, pats neēd, nerunā,” izsakās Masaļska. Izejot no novērotā, psihiatrs arī lemj, kuri speciālisti var palīdzēt apgūt bērnam trūkstošās prasmes vai palīdzēt uzlabot esošās.
Viņa stāsta, ka pazīmes var būt dažādas un atšķirties no gadījuma uz gadījumu. “Iespējams, bērns trīs gadu vecumā, kad viņam jau jārunā nepaplašinātiem teikumiem, runā tikai viena vārda robežās vai viņam ir problēmas ar sīko motoriku,” skaidro Masaļska. Izanalizējot attiecīgās grūtības, iespējams noteikt, kāda tieši palīdzība un no kāda speciālista bērnam būtu visatbilstošākā. “Tad attiecīgi reizi gadā vai pusgadā, atkarībā no situācijas, bērniņam ar vecāku jānāk pie psihiatra atrādīties, lai ārsts var novērtēt – kas ir gājis uz priekšu un uz ko jāliek nākamie uzsvari,” pauž Masaļska.
Viņa skaidro, ka autisma diagnoze ir pietiekami sarežģīta un to veido simptomu kopums. “Pamatsimptomus var iedalīt trīs grupās – komunikācijas problēmas, socializēšanās grūtības un stereotipas kustības/uzvedība,” norāda Masaļska. Attiecīgi, jo jaunāks ir bērns, jo līdzīgāki šie simptomi var būt ar citām saslimšanām, tāpēc, viņa uzsver, ka ir būtiski, lai kopā strādātu ārstu tandēms – bērnu psihiatrs, neirologs un reizēm arī ģenētiķis. “Mērķis ir pēc iespējas izslēgt citas saslimšanas,” izsakās Masaļska.
“Neirologs varētu konstatēt, ka bērnam ir neirālās attīstības traucējumi, vai piemēram epilepsija, vai ģenētiķis varētu noteikt tā saukto sindromālo autismu – slimību, kas pēc pazīmēm atgādina autismu, bet kurai pamatā ir ģenētiska saslimšana,” skaidro psihiatre. Viņa norāda, ka ir svarīgi atcerēties, lai būtu pamats aizdomām par autismu, pazīmēm ir jābūt visās trijās grupās, un tām ir jābūt pietiekami izteiktām, lai tās ietekmētu bērna ikdienu. “Tā vai citādi atsevišķi dažas pazīmes varam novērot gandrīz jebkuram, tostarp arī pieaugušajiem, bet tas nenozīmē, ka tā uzreiz ir diagnoze,” stāsta Masaļska. Piemēram, komunikācijas problēmas izpaužas, kā valodas nelietošana saziņā, savukārt sociālās mijiedarbības grūtības ir neieinteresētība vienaudžos un nespēja ar tiem mijiedarboties, ar stereotipām kustības vai darbībām saprotam, piemēram, griešanās uz vietas vai staigāšana uz pirkstgaliem.
Viņa norāda, ka viena no būtiskākajam pazīmēm, kas liecina, ka vecākam ir jāmeklē psihiatra palīdzība, ir valodas attīstības traucējumi. “Mīts, ka ir slinkāki bērni, kuri vienkārši vēlāk sāk runāt, tas neatbilst patiesībai un cilvēkiem nevajadzētu tādos klausīties,” uzsver speciāliste. Viņa norāda, ka normāli bērnam valoda sāk attīstīties starp viena un pusotra gada vecumu, kad bērns sāk izteikt zilbes. Ja tas nenotiek, tad noteikti ir jāmeklē speciālista palīdzība. “Protams, medicīna nav absolūta, un var būt arī gadījums, ka, piemēram, bērns līdz četru gadu vecumam vispār nerunā un tad sāk runāt pilnos teikumos, to es nenoliedzu, taču tie ir izņēmuma gadījumi,” skaidro psihiatre.
Vēl viena būtiska pazīme, kā norāda Masaļska, ir bērna neatsaukšanās, kad viņš tiek saukts vai uzrunāts. Viņa gan piebilst, ka šādos gadījumos parasti vispirms tiek pārbaudīta bērna dzirde, taču, ja bērniņš nereaģē, kad tiek saukts viņa vārds, vecākiem ieteicams meklēt palīdzību. Tāpat arī par iespējamām problēmām var liecināt acu kontakta neveidošana vai iztrūkstošs norādošs žests, kas maziem bērniem ir raksturīgi.
Nedaudz lielākiem bērniem, kuri sākuši bērnudārza gaitas, var novērot arī ar sociālo mijiedarbību saistītas problēmas, piemēram, nevēlēšanos rotaļāties ar saviem vienaudžiem. “Vai pats veids, kā bērns spēlējas – parasti bērniem ar traucējumiem rotaļas ir ļoti primitīvas, vienveidības un nav vērojamas sižetiskas rotaļas,” skaidro Masaļska. Tāpat viņa atklāj, ka nereti, bērni ir vērojams izvēlīgums ēšanas ziņā. Taču tas nenozīmē, ka viņiem daudz kas negaršo. “Piemēram, viņš ēd tikai vienas krāsas vai vienas konsistences ēdienu,” atklāj speciāliste.
Viņa norāda, ka vecākiem nevajag uztraukties, ja novēro kādu vienu no minētajiem simptomiem bērnā, jo tas nenozīmē, ka bērnam uzreiz ir saslimšana. Pazīmēs vajag vērot laika nogrieznī. “Valodas attīstības un sociālās mijiedarbības problēmas ir ‘sarkanā karoga’ simptomi, kamēr citi var būt vienkārši bērna vecumam raksturīga darbība,” skaidro Masaļska. Proti, vecākiem nevajadzētu uztraukties, ja piemēram, bērns atsakās ēst kādu dārzeni – iespējams, viņam tas vienkārši negaršo – tāpat arī var gadīties, ka bērnam patīk kāda īpatnēja rotaļa, taču tas nenozīmē, ka viņam ir autisms. Kā skaidro speciāliste, pazīmēm ir jābūt izteiktām un tādām, kas ietekmē bērna ikdienu.
Viņa norāda, ka pie viņas kabinetā visbiežāk nonāk bērni, kuriem pie psihiatra rekomendējis vērsties kāds cits speciālists, ko daļēji iespējams skaidrot ar sabiedrībā valdošo stigmu attiecībā pret psihiatriem. “Pastāv stigma, un es domāju mēs ar to ļoti ilgi vēl cīnīsimies, bet lietas lēnam mainās uz pareizo pusi,” ar smaidu pauž Masaļska. Viņa atgādina, ka psihiatra galvenais mērķis nav vienkārši uzstādīt diagnozi, bet gan palīdzēt cilvēkiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Masaļska arī pauž, ka no psihiatra perspektīvas pašai diagnozei autisms nav tik liela nozīme, kā bērna grūtības un vajadzības, jo speciālists jau kopš pirmās vizītes meklēs veidus, kā palīdzēt bērnam ikdienā. “Ja redzam, ka viņam ir valodas attīstības traucējumi, sūtīsim viņu pie audiologopēda, negaidot kamēr tiks uzstādīta diagnoze autisms,” stāsta Masaļska. Gluži kā citi speciālisti, arī viņa norāda, ka agrīna intervence ir daudz efektīvāka, ja to uzsāk jaunākiem bērniem, jo bērna smadzenes ir daudz plastiskākas un iemācīt jaunas prasmes vai uzlabot esošās ir daudz vieglāk un vienkāršāk. Attiecīgi pārējo speciālistu veiktās pārbaudes palīdz labāk izprast, kāda veida palīdzība bērnam vēl varētu būt nepieciešama.
Viņa norāda, ka, gatavojoties vizītei pie psihiatra, būtu vēlams jau iepriekš piefiksēt dažādus svarīgus bērnu attīstības posmus, piemēram, kad viņš sācis sēdēt, staigāt un runāt, kā arī kā noritējusi grūtniecība. Tas nepieciešams, jo nereti, ierodoties uz vizīti, vecākam var būt liels satraukums un kaut kādas detaļas var piemirsties. Tāpat psihiatre iesaka uz vizīti ņemt līdzi visus iepriekšējos izmeklējumus un ārstu slēdzienus, ja tādi ir.
Sarunas noslēgumā psihiatre aicina vecākus nebaidīties un meklēt palīdzību, ja viņiem šķiet, ka bērna attīstība nenorit atbilstoši vecumposmam, vai vienkārši ir kāda baža par bērnu. “Jo agrīnāk sāksim palīdzēt, jo labāki ir gaidāmie rezultāti nākotnē” nosaka Masaļska. Tāpat viņa atgādina vecākiem, kas rūpējas par bērnu ar autismu, neaizmirst arī pašiem par sevi, jo bieži vecāki mēdz noslēgties vai pat iekrist depresijā. Tāpēc ir svarīgi atcerēties par savu labsajūtu, lai spētu pilnvērtīgāk un mērķtiecīgāk palīdzēt bērnam.
Foto: www.canva.com
