Audiologopēds ir viens no speciālistiem, pie kura bērni ar autiskā spektra traucējumiem, visticamāk, varētu nonākt. Lai gan bieži tos jauc ar logopēdiem, speciāliste Marija Skerškāne stāsta, ka audiologopēdi ir ārstniecības personas, kas ieguvušas medicīnas izglītību. To primārais darbs saistīts ar runas un komunikācijas prasmju uzlabošanu vai atjaunošanu.

“Audiologopēds veic komunikācijas, runas un valodas, balss veidošanas un rīšanas traucējumu novērtēšanu,” skaidro audiologopēde Marija Skerškāne. Attiecīgi audiologopēds, pēc novērtēšanas, arī sastāda ārstēšanas plānu un nodrošina terapiju, lai mēģinātu labot kādas problēmas. Audiologopēdus visbiežāk mēdz jaukt ar logopēdiem, tomēr, kā stāsta Skerškāne, starp abām profesijām ir būtiska atšķirība, proti, audiologopēds ir ārstniecības persona ar attiecīgu izglītību medicīnā, kamēr logopēds ierasti ir persona ar izglītību pedagoģijā. 

“Audiologopēds izglītību iegūst rehabilitācijas fakultātē, kur tiek mācītas dažādas ar medicīnu saistītas jomas, kā neiroloģija un fizioloģija, un citas,” atklāj Skerškāne. Attiecīgi pēc studijām audiologopēds ir labāk apmācīts, lai strādātu ar dažāda veida pacientiem, kuri saskarārušies par ar neiroloģiskām problēmām, kamēr logopēds parasti ir ar pedagoģisko izglītību. Līdz ar to logopēds strādā ar citām metodēm un arī palīdz cilvēkiem ar cita veida traucējumiem. 

“Pie audiologopēda  vecāki parasti vēršas ar bažām, ka bērna runas vai valodas attīstība neatbilst vecuma normai,” norāda speciāliste. Tad audiologopēds attiecīgi veic nepieciešamās pārbaudes un apstiprina, vai tieši pretēji – noliedz – pastāvošās aizdomas. Ja nepieciešams, audiologopēds var nosūtīt vecākus pie kādiem citiem speciālistiem, lai varētu veikt pilnvērtīgu bērna veselības pārbaudi un noteikt, vai ir kādas novirzes no normas. 

“Audiologopēds var uzskatīt par nepieciešamu nosūtīt bērnu pārbaudīt dzirdi vai veikt psiholoģisko pārbaudi, vai gluži vienkārši noteikt novērošanas periodu un nākt atkārtoti,” izsakās Skerškāne. Attiecīgi audiologopēds ir viens no speciālistiem, kas var identificēt, iespējamas, novirzes no normas un rekomendēt vecākiem padziļinātas pārbaudes, lai noskaidrotu, kādas tieši problēmas bērnam ir. 

Speciāliste pauž, ka ir dažādas metodes, kā var identificēt, vai ir pamats aizdomām uz autismu. “Pirmkārt, tā ir vispārējās anamnēzes ievākšana no vecākiem, lai saprastu, kāda ir bijusi bērna attīstība,” bilst audiologopēde. Kad būs ievākta visa nepieciešamā informācija, tad speciālists veiks praktisko izvērtēšanu uz vietas. “Gan ar testu palīdzību, gan arī caur dažādām aktivitātēm vērtējam kā bērns sadarbojas, komunicē, cik daudz izmanto runu,” norāda Skerškāne, bilstot, ka izvērtēšanas process ir gana sarežģīts un jāvērtē individuāli.

“Audiologopēds nekad vienpersoniski neteiks: "šeit, visticamāk, redzami autiskā spektra traucējumi”, pauž Skerškāne. Viņa nosaka, ka audiologopēds ir tikai viens no speciālistiem un autisma diagnozes procesā ir vajadzīgi vairāku speciālistu atzinumi. Taču viņas uzskaitītie novērojumi parasti ir tās pazīmes, uz kurām raugās audiologopēds, ja viņš ir viens no speciālistiem, pie kura ārstējošais ārsts, kas parasti ir psihiatrs, ir nosūtījis. 

Viņa gan norāda, ka nevar pateikt, vai pie viņas biežāk nokļūst vecāki ar bērniem pēc savas iniciatīvas vai tomēr kāds speciālists tiem ir rekomendējis vērsties pie audiologopēda. “Es teiktu gan, gan – ir pietiekami daudz tādu, kuri nāk paši, bet ir arī tādi, kurus pie manis nosūtījis cits speciālists,” pauž Skerškāne. Tāpat viņa norāda, ka viņas praksē bieži iespējams novērot vecākus, kuri paši vēlējušies apmeklēt speciālistu, lai noskaidrotu, vai bērna attīstība atbilst normai. 

Vienlaikus, Skerškāne, apstiprina: ja gadījumā vizītes laikā speciālistam rodas aizdomas, ka bērnam būtu nepieciešams veikt padziļinātu apskati, viņš noteikti rekomendēs vecākam vērsties pie klīniskā psihologa vai psihiatra. Tie attiecīgi varēs labāk pārbaudīt, vai bērna attīstība norit vecumam atbilstoši, un rekomendēt citus speciālistus, pie kuriem jāvēršas, ja tiešām būs aizdomas uz autiskā spektra traucējumiem. 

Viņa uzsver, ka darbā ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem, ir ļoti svarīgi visu laiku pašizglītoties un mācīties, kā pareizi strādāt ar šādiem pacientiem, jo tiem ir nepieciešama speciāla pieeja. “Protams, nebūs tā, ka varēs vienā brīdi teikt, ka tagad es zinu visu un man vairs nav jāmācās, bet tāpat ir kaut kāds zināšanu apjoms, kas noteikti ir vajadzīgs,” skaidro Skerškāne. Saskaņā ar viņu, ja šāda zināšanu apjoma nav, tad speciālistam būs grūti izveidot sadarbību ar bērniem, kas ārstēšanas procesā ir viens no atslēgas elementiem. 

Speciālā pieeja nepieciešama, jo bērni ar autiskā spektra traucējumiem parasti ir diezgan pašpietiekami. “Uzsākot terapiju, cilvēks  ar AST var negribēt un nemācēt apkārtējiem saprotamā veidā komunicēt, kā arī neizjust vajadzību to darīt. Audiologopēds var palīdzēt komunikāciju padarīt iespējamu un patīkamu,” izsakās Skerškāne. Parasti, bērnam augot, pieaugušais ir pietiekama autoritāte un, lai iegūtu atzinību no šī pieaugušā, bērns būs gatavs ar viņu sadarboties vienkārši tāpat, kurpretim bērnam ar autiskā spektra traucējumu speciālistam “ir jāpierāda”, ka ar viņu ir forši sadarboties. 

Izvēlētā ārstēšanas metode tiek izvēlēta individuāli, vadoties pēc bērna diagnozes un viņa problēmām, kā arī pēc viņa interesēm. “Ne visas pierādījumos balstītās intervences metodes darbosies uz pilnīgi visiem bērniem,” skaidro Skerškāne, atklājot, ka izvēlētā ārstēšanas metode ir ļoti individuāla un variē no gadījuma uz gadījumu. 

Arī darbs ar katru bērnu ir ļoti individuāls. “Tieši tāpēc tas ir spektrs. Es neesmu redzējusi divus vienādus autisma gadījumus,” skaidro speciāliste. Līdz ar to, lai saprastu, kā bērnam palīdzēt ne tikai profesionāli, bet arī ikdienā, ir izvērtēt viņa intereses un personību. “Vienam varbūt palīdzēs dienas plāna vizualizēšana, kamēr citam tas būs pilnīgi lieks,” norāda audiologopēde. 

“Labākais veids, kā palīdzēt bērniem ar autismu, ir preventīvi strādāt uz lietām, kuras mēs zinām, ka viņam varētu sagādāt grūtības,” pauž speciāliste. Tas var būt, piemēram, zinot, ka bērnam ir grūti pārslēgties no vienas aktivitātes uz citu, tad jāstrādā pie šīs prasmes attīstības. Preventīvi veicot šādas darbības, mēs atvieglojam bērna ikdienas dzīvi un sniedzam iespēju labāk pielāgoties citām līdzīgām situācijām. “Preventīvi mācot prasmes, kuras viņam, iespējams, trūkst, mēs ļaujam viņam pilnvērtīgāk dzīvot,” skaidro speciāliste. 

Viņa iesaka vecākiem, dodoties uz vizīti pie audiologopēda, ņemt līdzi dažādus izrakstus vai atzinumus no citiem speciālistiem. “Tāpat būtu labi, ja vecāki varētu sev nodefinēt, lietas, ar kurām būtu nepieciešama palīdzība, lai es kā speciālists pēc iespējas labāk saprotu, kas tieši bērnam nepieciešams,” bilst Skerškāne. Viņa norāda, ka rehabilitācijas ilgums arī ir individuāls jautājums, tāpēc labāk sagatavojoties pirmajai vizītei, ir svarīgi neaizmirst būtiskus jautājumus vai nianses, kuras vecākiem pašiem interesē. 

Viņa piekodina, ka ir svarīgi visiem atcerēties, ka, darbojoties ar bērniem ar autismu, jāņem vērā, ka viņi pasauli uztver citādi, līdz ar to ir svarīgi pielāgoties bērna tempam; būt saprotošam un nesteigties, kā to cilvēki ir pieraduši darīt ikdienā. “Ir jādod laiks bērnam tevi sadzirdēt un saprast tevis teikto,” norāda speciāliste.

Foto: www.canva.com